Veģetatīvā distonija

    • LUCKYLUCKY
      2
      balsis4,239 skatījumi
      2

      Sveiciens visiem. Vēlos padalīties savā pieredzē, varbūt kādam tas noder.

      2011. gada marts, apmākusies pirmdienas pēcpusdiena, Rīga. Aiz muguras smagā, fiziskā darbā pavadītas brīvdienas. Braucu pie stūres, pēkšņi tumšs gar acīm, nesaprotu, kur atodos, stipri reibst galva. Piestāju ceļa malā, tur pat veikals. Dodos pēc kaut kā salda, jo ir aizdomas, ka vienkārši trūkst enerģijas. Apēdis tāfeli šokolādes, turpinu ceļu. Pēc brīža jūtu, ka reibonis paliek arvien spēcīgāks, piestāju mazā ieliņā, kas ved uz pagalmu. Sāk ātri dauzīties sirds un rodas milzīgs uztraukums.

      Jo vairāk es uztraucos, jo vairāk dauzās sirds, jo vairāk atkal uztraucos. Sākās panika un bailes no nāves, steigā zvanu ”ātrajiem”. Pēc 5 minūtēm brigāde ir klāt. Pirmais, ko lūdzu, lai pārbauda sirdi. Mani nomierina, ka ar sirdi viss ir kārtībā. Tiek pieņemts lēmums braukt uz „Stradiņiem”, lai veiktu galvas pārbaudi. Pa ceļam uztraukuma sajūta un reibonis mazinās. Esam klāt. Atvadoties no mediķu brigādes ar humoru ieminos, ka būtu labi vēl kādu laiku padzīvot, uz ko saņemu piebildi, ka agri vai vēlu tik un tā viss beigsies. Šī patiesība esošajā mirklī liekas nepieņemama. Uzņemšanas nodaļā darbs rit pilnā sparā, ārstu ir tik cik viņu ir, bet cilvēku, kam nepieciešama palīdzība, ir daudz vairāk. Bet tas jau ir cits stāsts.

      Pēc noteikto pārbaužu veikšanas, ārsts secina, ka fiziski es esmu vesels un pasniedz izrakstu, kur grūti salasāmā rokrakstā minēts par kaut kādu disfunkciju. Tikai pēc tam izboksterēju pirmos divus vārdus- somatoforma un veģetatīvā. Ārsts ieteica ar izrakstu doties pie ģimenes ārsta. Tā sākās mans ilgais ceļš kāpās, kurā pavadīju trīs garus gadus.

      Simptomi, ar kuriem nācās saskarties ikdienā bija reiboņi, elpas trūkums, smaguma sajūta krūtīs, vājums, bailes no nāves, izsitumi, nespēja fokusēt uzmanību, nespēja koncentrēties, uztraukums visas dienas garumā kā pirms diplomdarba aizstāvēšanas lielas auditorijas priekšā.

      Šajā laikā ļoti pietrūka atklātas un personīgas informācijas par to kā ar to tikt galā, nepārtraukti biju meklējumos, raudzījos pēc cilvēkiem ar šādu pieredzi. Taču lielākoties pieejamā informācija bija par simptomu raksturojumu un pretstresa zāļu reklāma, uz kuras arī uzķēros. Zāļu terapija vairāku mēnešu garumā nedeva nekādu efektu.

      Dzīve ritēja ikdienas gaitās un rūpēs. Gāja ļoti grūti, jo paralēli bija jācīnās ar simptomiem. Par laimi kādā no treniņiem es sastapu senu ģimenes paziņu, mēs runājām par visu ko un tad es ieminējos par savu problēmu. Viņš sacīja, ka arī ar šo problēmu ir saskāries un diezgan pasen, gadus 20 atpakaļ. Tā bija pirmā reize, kad satiku cilvēku, ar kuru varēju par šo tēmu runāt vienā valodā. Taču dzirdētais mani pārāk neiepriecināja, jo izrādās, ka no šīs problēmas pilnībā atbrīvoties nevar, tā esot uz visu mūžu, kā zīmogs. BET to ir iespējams mazināt un kontrolēt. Jāsāk ar to, ka jāierobežo to vielu lietošana, kurām ir būtiska ietekme uz centrālo nervu sistēmu –  alkohols, nikotīns, kofeīns u.c. Tā pat ir jāpadomā par fiziskās un emocionālās slodzes apmēru. Un pats galvenais, jāsāk strādāt ar sevi – jāiepazīst savs organisms un iekšējā pasaule.

      Pēc šīs sarunas daudz ko pārdomāju, un mēģināju paraudzīties uz problēmu  no cita skatpunkta. Sapratu, ka vienkārša risinājuma šeit nav un, lai kaut kas mainītos, ir jāsāk ar pašu sevi, jāmaina pieeja. Pirmais, ko sāku darīt, pārstāju pretoties simptomiem. Kad kārtējo reizi stipri sareiba galva, nesaspringu un ļāvos notiekošajam, arī domām, ka tas ir viss, beigas. Bet, kā par brīnumu pamats zem kājām vienmēr sāka palikt stabilāks. Sāku daudz analizēt savu dzīvi, kāda tā bijusi.  Bieži kavējos atmiņās par bērnudārza laikiem, skolu, treniņnometnēm, cilvēkiem, attiecībām, notikumiem, par visu ko. Izrādījās, ka tik daudz kā interesanta ir piedzīvots. Ar laiku sāku sevi pieķert pie domas, ka tik ļoti vairs nebaidos no tā, ka pēdējā diena var pienākt. Vieglums, ar kuru sāku uztvert notiekošo, ļāva pievērsties lietām, par kurām iepriekš nebiju aizdomājies.

      Es ievēroju vēl vienu svarīgu lietu. Brīžos, kad pārslēdzu uzmanību no sava stāvokļa uz lietām, kas mani interesē un uzrunā, simptomi neparādījās. Un jo ilgāk mans prāts bija nodarbināts, jo ilgāk spēju atrasties emocionālā līdzsvara stāvoklī. Šeit gan lielas paldies jāsaka īpašam cilvēkam, kurš saskatīja manī potenciālu un parādīja virzienu kurā attīstīties. Tas atbilda manām interesēm, iekšējām nostādnēm un ambīcijām. Tā bija iespēja sākt realizēt sevi. Tas aizrāva un panākumi radīja pilnvērtības sajūtu. Es sāku sajust savu vērtību un pārliecību par sevi. Jutu, ka mana dzīve sāk stabilizēties. Visas šīs sajūtas vairoja ģimene un tuvie cilvēki, kuri bija kā mans atspulgs. Es saņēmu pretī to, ko sniedzu pats.

       

    • Alberts SmiltnieksAlberts Smiltnieks
      1
      balsis4,239 skatījumi
      1

      Liels padies par šo drosmīgo stāstu! Šī problēma tiešām skar aizvien vairāk un vairāk cilvēku..diemžēl ir skārusi arī mani..problēmas darbā, ģimenē..ar to, ka nesaprotu, kas vispār šajā pasaulē notiek.. ir pilnīgs apjukums un sajūta, ka nepiederu tam, kur atrodos..tā tas ir…nenoteiktība un informācijas pārpilnība dzen haosā..

      BET IR PRIEKS PAR POZITĪVU PIEREDZI. KAS MŪS NENOGALINA, TAS PADARA STIPRĀKUS!

    • Haralds KrauklisHaralds Krauklis
      1
      balsis4,239 skatījumi
      1

      Man čomakam šitā figņa bija, bet esot ticis veiksmīgi galā. Sēdēja uz antidepresantiem, pie psihologiem staigāja, visu laiku raustījās, visādas muļķības par miršanu runaja foot-in-mouth A tagad pašam ziedu vaikals, smuka sieva, sīcis, jūtoties laimīgs! Tā kā, laikam var ar šīto tikt galā, ja piestrādā.

    • emma
      0
      balsis4,239 skatījumi
      0

      paldies jums par iedvesmojošo stātsu

      cieņā, Emma

    • Tālredzīgais IndriķisTālredzīgais Indriķis
      0
      balsis4,239 skatījumi
      0

      Lielisks raksts, cepuri nost!

    • LUCKYLUCKY
      2
      balsis4,239 skatījumi
      2

      Ja kāds vēlās uzdot vēl papildus jautājumus-droši. Ar prieku centīšos izlīdzēt ar padomu. Man tā būs goda lieta.

    • Linda Jēkabsone
      0
      balsis4,239 skatījumi
      0

      No visiem man pazīstamiem cilvēkiem zinu vismaz 5, kam šī problēma ir bijusi ļoti aktuāla. Runājot ar viņiem, esmu nonākusi pie secinājuma, ka pamatā ir lielais ikdienas stress un nenoteiktība, jo neviens nevar būt drošs par savu nākotni, viss mainās ļoti strauji. Tā teikt, neiztur drosinātājs un organisms aiziet uz īso, pēc psiholoģiska rakstura problēmām sākas arī fiziskās.

      Personīgi man liekas, ka problēma ir saistīta ar audzināšanu gan ģimenē, gan izglītības sistēmās. Tās vertības, kuras mums ieliktas no vecāku un skolas puses šobrīd nesakrīt ar valdošajiem principiem. Līdz ar to veidojas tā saucamā disonanse starp ieprogrammēto būtību un realitāti.

      Tie ir mani novērojumi un secināju, ar kuriem gribēju padalīties.

    • Didzis
      1
      balsis4,239 skatījumi
      1

      Jā,pazīstams organisma un psihoemocionālais stāvoklis,Sirgstu jau 4 gadu un man pilnai laimei norisinājās ar fizisko blakni,hroniskām muguras sāpēm krustos, kāpēc norisinājās?Jo laikam beidzot Esu atradis veidu kā defektu pārvērst par efektu,iet 4 mēnesis kopš uzsāku treniņus mājās pats uz savām izjūtām,biju ļoti pārsteigts kad pēc 3 nedēļām pazuda sāpes kas mocīja gandrīz 4 gadus un otrs pluss ko Esu ievērojis,tajās dienās kad kārtīgi notrenējos,jūtos tā it kā mūžam nebūtu sirdzis ar šo kaiti,vēl jo vairāk ka nelietojot antidepresantu,parasti man paliek ļoti slikta dūša,diskomforts,aizkaitināmība,galvas reiboņi,bet nu jau iet 4tais mēnesis kopš uzsāku treniņus mājās,pats ar savu svaru un hantelēm un īpaši šajā pēdējā mēnesī aizvien biežāk aizmirstu iedzert antidepresantu,jo vienkārši neprasās,it īpaši pēc kārtīga treniņa.Tikai jābūt arī mērenības,jo pārtrenējoties kā to jau pamanījos izdarīt 2 reiz,vnk jāsprāgst nost,tad klāt nāk pārtrenēšanās sajūtām vēl Veģetatīvās Distonijas pilna buķete.Bet visā visumā tiku iepriekš lasījis,ka treniņi palīdz,nu varu teikt ka palīdz gan no pieredzes,jo trenējoties un pieaugot muskuļu masai izstrādājas aiz vien vairāk dabīgā laimes hormona līmenis-endorfīns ja nemaldos bij un jo lielāka muskuļu masa jo vairāk sadedzina stresa hormonus un vietā izstrādā laimes.Teiksim tā,nezinu kā citiem,bet Es jūtu ka tā nav tikai tukša hipotēze.

    • Valters GraudiņšValters Graudiņš
      1
      balsis4,239 skatījumi
      1

      Parezi,pareizi!Sports ir lieliskas zāles pret stresu.Pēc saspringtas darba dienas skrējiens stundas garumā svaigā gaisā man ir kā off poga sakarsušajam prātam, baigi nomierina.

    • Purva gārnisPurva gārnis
      0
      balsis4,239 skatījumi
      0

      a ko var gribēt ja visu laiku rauj bez apstājas. Cik paskatos apkārt visi tikai kaut kur skrien,streso,baidās nenopelnīt un kaut ko nokavēt.

    • Didzis
      1
      balsis4,239 skatījumi
      1

      Purva gārni,tieši mana versija.4 gadi Zviedrijā,pierādīju jau 1 gadā kā spēju būt atbildīgs pret darbu un izdarīt to ar ļoti labu kvalitāti,no nākamā gada jau iecēla par darba vadītāju 20 cilvēku brigādei.Tad man sākās trādi rīdi,darbs atbildīgs,un smags,pēc darba cirsmā vēl grāmatvedība jāsaved kārtībā Zviedru valodā,tā ka nācās papildus vēl šo to apgūt.Bij reizes kad vienkārši nemazgājies,neēdis 3:00 naktī iekritu gultā un 6:00 jau jāceļās uz darbu,bet nu nebij bieži un starp sezonām LV atpūtos uz nebēdu.Vistrakākais sākās atgriežoties uz dzīvi pavisam LV.Iestājos darbā ģenerāluzkopšanas uzņēmuma mobīlajā brigādē un tad sākās mans lielākais murgs 4 gadu garumā,tur arī sačakarēju visu veselību.Bet ko var gribēt ja jāstrādā pa 12-16h diennaktī.Bieži gadījās pat ka aizbrauc uz darbu 7:00 no rīta,atbrauc no darba 3:00 naktī,pāris stundas paguli un atkal uz darbu, godīgi sakot mana dzīve bij pārvērtusies par darbu,jo visai tai slodzei piedevām vidējais brīvdienu skaits ko varēja no šefa izplēst bij Max 4 brīvdienas mēnesī,bet man pašam bija kad iztiku ar vienu brīvdienu mēnesī.Bet arī,centos cīnīties ar šefu par brīvdienām,pilnīgi bezjēdzīgi,atbilde,vai nu strādā kā mums vajag,vai tinies prom.Lūk arī pieļāvuši lielāko kļūdu savā līdzšinējā mūžā,padevos un plūdu pa straumei,jo atalgojums nebij slikts,vienkārši mēs paši viņu ar tām trakajām darba stundām sastrādājām,sanāca pat bij mēneši 1500€ pēc nodokļu nomaksas,bet tādam atalgojumam standartā 350-370h mēnesī darba.Būtu zinājis ar ko tas beigsies,sen jau būtu aizmucis,bet tak patika labi nopelnīt.Tajā laikā jau gribēju sākt kaut ko darīt,treniņu ziņā,bet ar tādu grafiku,ja parasti naktī ievaļī mājās un 8:00 jau darbā jābūt bieži vien ar 2 sabiedriskajiem uz objektu braucot,nu neko negribējās,godīgi sakot pēdējos gados jutos kā nozombēts.Toties tagad man ir daudz brīva laika,atradu darbu blakus mājām,2h no rītiem,2h vakarā, sestdienas, svētdienas brīvas,500€ pēc nodokļu nomaksas, protams gribētu labākatalgotā darbā strādāt,bet beidzot sāk kļūt labāk ar to veģetatīvo distoniju un vai būtu prātīgi ņemt un skriet pa galvu,pa kaklu meklēt ko citu,jo negribas gan lai sākas viss no gala roku rokā ar sagrautu iekšējo pasauli un drausmīgu pašsajūtu.

      Lūk vēl šāds atgadījums no manas dzīves,ar mācību dari ko darīdams,apdomā galu,jo visas pasaules naudu tā pat nenopelnīsi.Un nu jau Esam ar ģimeni tīri labi pielāgojušies jaunajam budžetam un dzīves apstākļiem.Tā ka vairāk,ne vienmēr ir labāk un mana draudzene tagad to ļoti labi saprot pēc tā kad 3 mēnešus slimībai sākoties nogulēju uz gultas un knapi līdz tualetei varēju aiziet.

    • Žanna KreicereŽanna Kreicere
      0
      balsis4,239 skatījumi
      0

      Aizraukjosh staasts Didzi.Gribeeju jautaat kaa juus speejat visa gimene iztikt ar shaadu summu?Samazinaajums tomeer ir diezgan pamatiigs!?Bet par izveeli piekriitu,jo veseliiba vienmeer pirmajaa vietaa.

    • Didzis
      0
      balsis4,239 skatījumi
      0

      Paldies Žanna.

      Redz ir tā ka tikmēr kamēr jau Es labi pelnīju,draudzenei pat nevajadzēja strādāt,bet kad jau sasirgu-izdegu un krājumi izsīka,jo ja godīgi man tas ārstu riņķa dancis no viena pie otra un aizvien jauni izmeklējumi līdz beigās nonācu pie slēdziena Veģetatīvā Distonija,izsūca visu maciņu sausu.Bet par cik notika kā notika nācās abiem meklēt jaunu pieeju dzīvei, draudzene iekārtojās darbā,pelnam abi puslīdz vienādi,tikai viņai pilnas slodzes darbs,bet ne katru dienu,tā lūk sadalījām pienākumus,pārskatījām izdevumus un neko,dzīvot var.Un tam visam ir baigie plusi tomēr.Daudz brīvā laika lai strādātu ar sevi un savu veselību un kas visvairāk man patīk,Es visu dienu pavadu ar savu 3 gadīgo meitu:-) 

      • Žanna KreicereŽanna Kreicere
        1
        balsis4,239 skatījumi
        1

        Izklausaas ka esat riktiiga komanda. Malachi un ir prieks par tik saliedeetu gimeni. smile

    • Didzis
      0
      balsis4,239 skatījumi
      0

      Vārdu sakot,manā situācijā,nemitīgā cīņā ar slimību,mans bērns ir mans palīgs,jo pieskatot un auklējoties ar viņu,man nav laika muļķīgām nomācošām domām.

    • Valdis KļaviņšValdis Kļaviņš
      0
      balsis4,239 skatījumi
      0

      Esmu dzirdējis, ka no šī figņas vispār nav iespējams līdz galam tikt vaļā..kā pārslodze, tā atkal brūk virsū.Man arī pāris paziņas mocās ar šo.

      • Žanna KreicereŽanna Kreicere
        0
        balsis4,239 skatījumi
        0

        Taapeec jaamaina dziivesveids,jaapaarskata veertiibas,lai peec iespeejas izvairiitos no taas situaacijas kas provocee shiis negatiivaas sekas! Izskataas ka Didzim tas izdodas.

      • Didzis
        0
        balsis4,239 skatījumi
        0

        Godīgi-treniņš vislabākās zāles,šodien notrenējos un neesmu lietojis antidepresantu, vienkārši nav nepieciešamības.Par pārslodzi taisnība,tādēļ kardināli jāmaina dzīvesveids un pat darbs ja nepieciešams.Piebildīšu tik ka pirms uzsāku treniņus,nevarēju izlaist nevienu devu,jo kļuva gaužām čābīgi.

      • Didzis
        0
        balsis4,239 skatījumi
        0

        Valdi,kopš sāku slimot Esu izstudējis entos rakstus par šo slimību,kā arī konsultējies ar cilvēkiem kas ar viņu sirgst ilglaicīgi,pat gadu desmitiem.Visi kā viens ir atbildējuši,ka jāiemācās ar viņu sadzīvot.Knifs ir tajā ka nevajag no viņas baidīties un censties tikt par visu spīti vaļā,bet padoties un pieņemt,kad to izdara tad esot daudz vieglāk sadzīvot.Protams ir veidi kā uzlabot situāciju lai sadzīvotu bez tabletēm,viens no tiem ir sports,kas kuram tuvāk,cits asinszāles tinktūru lieto,bet tikai pēc ārstu norādījuma,arī kā kuram,bet diezgan daudziem palīdzot normāli dzīvot,ir vēl veidi,bet tie jau būs kardinālāki un dārgāki.

  • LUCKYLUCKY
    2
    balsis4,239 skatījumi
    2

    Sveiciens visiem. Vēlos padalīties savā pieredzē, varbūt kādam tas noder.

    2011. gada marts, apmākusies pirmdienas pēcpusdiena, Rīga. Aiz muguras smagā, fiziskā darbā pavadītas brīvdienas. Braucu pie stūres, pēkšņi tumšs gar acīm, nesaprotu, kur atodos, stipri reibst galva. Piestāju ceļa malā, tur pat veikals. Dodos pēc kaut kā salda, jo ir aizdomas, ka vienkārši trūkst enerģijas. Apēdis tāfeli šokolādes, turpinu ceļu. Pēc brīža jūtu, ka reibonis paliek arvien spēcīgāks, piestāju mazā ieliņā, kas ved uz pagalmu. Sāk ātri dauzīties sirds un rodas milzīgs uztraukums.

    Jo vairāk es uztraucos, jo vairāk dauzās sirds, jo vairāk atkal uztraucos. Sākās panika un bailes no nāves, steigā zvanu ”ātrajiem”. Pēc 5 minūtēm brigāde ir klāt. Pirmais, ko lūdzu, lai pārbauda sirdi. Mani nomierina, ka ar sirdi viss ir kārtībā. Tiek pieņemts lēmums braukt uz „Stradiņiem”, lai veiktu galvas pārbaudi. Pa ceļam uztraukuma sajūta un reibonis mazinās. Esam klāt. Atvadoties no mediķu brigādes ar humoru ieminos, ka būtu labi vēl kādu laiku padzīvot, uz ko saņemu piebildi, ka agri vai vēlu tik un tā viss beigsies. Šī patiesība esošajā mirklī liekas nepieņemama. Uzņemšanas nodaļā darbs rit pilnā sparā, ārstu ir tik cik viņu ir, bet cilvēku, kam nepieciešama palīdzība, ir daudz vairāk. Bet tas jau ir cits stāsts.

    Pēc noteikto pārbaužu veikšanas, ārsts secina, ka fiziski es esmu vesels un pasniedz izrakstu, kur grūti salasāmā rokrakstā minēts par kaut kādu disfunkciju. Tikai pēc tam izboksterēju pirmos divus vārdus- somatoforma un veģetatīvā. Ārsts ieteica ar izrakstu doties pie ģimenes ārsta. Tā sākās mans ilgais ceļš kāpās, kurā pavadīju trīs garus gadus.

    Simptomi, ar kuriem nācās saskarties ikdienā bija reiboņi, elpas trūkums, smaguma sajūta krūtīs, vājums, bailes no nāves, izsitumi, nespēja fokusēt uzmanību, nespēja koncentrēties, uztraukums visas dienas garumā kā pirms diplomdarba aizstāvēšanas lielas auditorijas priekšā.

    Šajā laikā ļoti pietrūka atklātas un personīgas informācijas par to kā ar to tikt galā, nepārtraukti biju meklējumos, raudzījos pēc cilvēkiem ar šādu pieredzi. Taču lielākoties pieejamā informācija bija par simptomu raksturojumu un pretstresa zāļu reklāma, uz kuras arī uzķēros. Zāļu terapija vairāku mēnešu garumā nedeva nekādu efektu.

    Dzīve ritēja ikdienas gaitās un rūpēs. Gāja ļoti grūti, jo paralēli bija jācīnās ar simptomiem. Par laimi kādā no treniņiem es sastapu senu ģimenes paziņu, mēs runājām par visu ko un tad es ieminējos par savu problēmu. Viņš sacīja, ka arī ar šo problēmu ir saskāries un diezgan pasen, gadus 20 atpakaļ. Tā bija pirmā reize, kad satiku cilvēku, ar kuru varēju par šo tēmu runāt vienā valodā. Taču dzirdētais mani pārāk neiepriecināja, jo izrādās, ka no šīs problēmas pilnībā atbrīvoties nevar, tā esot uz visu mūžu, kā zīmogs. BET to ir iespējams mazināt un kontrolēt. Jāsāk ar to, ka jāierobežo to vielu lietošana, kurām ir būtiska ietekme uz centrālo nervu sistēmu –  alkohols, nikotīns, kofeīns u.c. Tā pat ir jāpadomā par fiziskās un emocionālās slodzes apmēru. Un pats galvenais, jāsāk strādāt ar sevi – jāiepazīst savs organisms un iekšējā pasaule.

    Pēc šīs sarunas daudz ko pārdomāju, un mēģināju paraudzīties uz problēmu  no cita skatpunkta. Sapratu, ka vienkārša risinājuma šeit nav un, lai kaut kas mainītos, ir jāsāk ar pašu sevi, jāmaina pieeja. Pirmais, ko sāku darīt, pārstāju pretoties simptomiem. Kad kārtējo reizi stipri sareiba galva, nesaspringu un ļāvos notiekošajam, arī domām, ka tas ir viss, beigas. Bet, kā par brīnumu pamats zem kājām vienmēr sāka palikt stabilāks. Sāku daudz analizēt savu dzīvi, kāda tā bijusi.  Bieži kavējos atmiņās par bērnudārza laikiem, skolu, treniņnometnēm, cilvēkiem, attiecībām, notikumiem, par visu ko. Izrādījās, ka tik daudz kā interesanta ir piedzīvots. Ar laiku sāku sevi pieķert pie domas, ka tik ļoti vairs nebaidos no tā, ka pēdējā diena var pienākt. Vieglums, ar kuru sāku uztvert notiekošo, ļāva pievērsties lietām, par kurām iepriekš nebiju aizdomājies.

    Es ievēroju vēl vienu svarīgu lietu. Brīžos, kad pārslēdzu uzmanību no sava stāvokļa uz lietām, kas mani interesē un uzrunā, simptomi neparādījās. Un jo ilgāk mans prāts bija nodarbināts, jo ilgāk spēju atrasties emocionālā līdzsvara stāvoklī. Šeit gan lielas paldies jāsaka īpašam cilvēkam, kurš saskatīja manī potenciālu un parādīja virzienu kurā attīstīties. Tas atbilda manām interesēm, iekšējām nostādnēm un ambīcijām. Tā bija iespēja sākt realizēt sevi. Tas aizrāva un panākumi radīja pilnvērtības sajūtu. Es sāku sajust savu vērtību un pārliecību par sevi. Jutu, ka mana dzīve sāk stabilizēties. Visas šīs sajūtas vairoja ģimene un tuvie cilvēki, kuri bija kā mans atspulgs. Es saņēmu pretī to, ko sniedzu pats.

     

  • Alberts SmiltnieksAlberts Smiltnieks
    1
    balsis4,239 skatījumi
    1

    Liels padies par šo drosmīgo stāstu! Šī problēma tiešām skar aizvien vairāk un vairāk cilvēku..diemžēl ir skārusi arī mani..problēmas darbā, ģimenē..ar to, ka nesaprotu, kas vispār šajā pasaulē notiek.. ir pilnīgs apjukums un sajūta, ka nepiederu tam, kur atrodos..tā tas ir…nenoteiktība un informācijas pārpilnība dzen haosā..

    BET IR PRIEKS PAR POZITĪVU PIEREDZI. KAS MŪS NENOGALINA, TAS PADARA STIPRĀKUS!

  • Haralds KrauklisHaralds Krauklis
    1
    balsis4,239 skatījumi
    1

    Man čomakam šitā figņa bija, bet esot ticis veiksmīgi galā. Sēdēja uz antidepresantiem, pie psihologiem staigāja, visu laiku raustījās, visādas muļķības par miršanu runaja foot-in-mouth A tagad pašam ziedu vaikals, smuka sieva, sīcis, jūtoties laimīgs! Tā kā, laikam var ar šīto tikt galā, ja piestrādā.

  • emma
    0
    balsis4,239 skatījumi
    0

    paldies jums par iedvesmojošo stātsu

    cieņā, Emma

  • Tālredzīgais IndriķisTālredzīgais Indriķis
    0
    balsis4,239 skatījumi
    0

    Lielisks raksts, cepuri nost!

  • LUCKYLUCKY
    2
    balsis4,239 skatījumi
    2

    Ja kāds vēlās uzdot vēl papildus jautājumus-droši. Ar prieku centīšos izlīdzēt ar padomu. Man tā būs goda lieta.

  • Linda Jēkabsone
    0
    balsis4,239 skatījumi
    0

    No visiem man pazīstamiem cilvēkiem zinu vismaz 5, kam šī problēma ir bijusi ļoti aktuāla. Runājot ar viņiem, esmu nonākusi pie secinājuma, ka pamatā ir lielais ikdienas stress un nenoteiktība, jo neviens nevar būt drošs par savu nākotni, viss mainās ļoti strauji. Tā teikt, neiztur drosinātājs un organisms aiziet uz īso, pēc psiholoģiska rakstura problēmām sākas arī fiziskās.

    Personīgi man liekas, ka problēma ir saistīta ar audzināšanu gan ģimenē, gan izglītības sistēmās. Tās vertības, kuras mums ieliktas no vecāku un skolas puses šobrīd nesakrīt ar valdošajiem principiem. Līdz ar to veidojas tā saucamā disonanse starp ieprogrammēto būtību un realitāti.

    Tie ir mani novērojumi un secināju, ar kuriem gribēju padalīties.

  • Didzis
    1
    balsis4,239 skatījumi
    1

    Jā,pazīstams organisma un psihoemocionālais stāvoklis,Sirgstu jau 4 gadu un man pilnai laimei norisinājās ar fizisko blakni,hroniskām muguras sāpēm krustos, kāpēc norisinājās?Jo laikam beidzot Esu atradis veidu kā defektu pārvērst par efektu,iet 4 mēnesis kopš uzsāku treniņus mājās pats uz savām izjūtām,biju ļoti pārsteigts kad pēc 3 nedēļām pazuda sāpes kas mocīja gandrīz 4 gadus un otrs pluss ko Esu ievērojis,tajās dienās kad kārtīgi notrenējos,jūtos tā it kā mūžam nebūtu sirdzis ar šo kaiti,vēl jo vairāk ka nelietojot antidepresantu,parasti man paliek ļoti slikta dūša,diskomforts,aizkaitināmība,galvas reiboņi,bet nu jau iet 4tais mēnesis kopš uzsāku treniņus mājās,pats ar savu svaru un hantelēm un īpaši šajā pēdējā mēnesī aizvien biežāk aizmirstu iedzert antidepresantu,jo vienkārši neprasās,it īpaši pēc kārtīga treniņa.Tikai jābūt arī mērenības,jo pārtrenējoties kā to jau pamanījos izdarīt 2 reiz,vnk jāsprāgst nost,tad klāt nāk pārtrenēšanās sajūtām vēl Veģetatīvās Distonijas pilna buķete.Bet visā visumā tiku iepriekš lasījis,ka treniņi palīdz,nu varu teikt ka palīdz gan no pieredzes,jo trenējoties un pieaugot muskuļu masai izstrādājas aiz vien vairāk dabīgā laimes hormona līmenis-endorfīns ja nemaldos bij un jo lielāka muskuļu masa jo vairāk sadedzina stresa hormonus un vietā izstrādā laimes.Teiksim tā,nezinu kā citiem,bet Es jūtu ka tā nav tikai tukša hipotēze.

  • Valters GraudiņšValters Graudiņš
    1
    balsis4,239 skatījumi
    1

    Parezi,pareizi!Sports ir lieliskas zāles pret stresu.Pēc saspringtas darba dienas skrējiens stundas garumā svaigā gaisā man ir kā off poga sakarsušajam prātam, baigi nomierina.

  • Purva gārnisPurva gārnis
    0
    balsis4,239 skatījumi
    0

    a ko var gribēt ja visu laiku rauj bez apstājas. Cik paskatos apkārt visi tikai kaut kur skrien,streso,baidās nenopelnīt un kaut ko nokavēt.

  • Didzis
    1
    balsis4,239 skatījumi
    1

    Purva gārni,tieši mana versija.4 gadi Zviedrijā,pierādīju jau 1 gadā kā spēju būt atbildīgs pret darbu un izdarīt to ar ļoti labu kvalitāti,no nākamā gada jau iecēla par darba vadītāju 20 cilvēku brigādei.Tad man sākās trādi rīdi,darbs atbildīgs,un smags,pēc darba cirsmā vēl grāmatvedība jāsaved kārtībā Zviedru valodā,tā ka nācās papildus vēl šo to apgūt.Bij reizes kad vienkārši nemazgājies,neēdis 3:00 naktī iekritu gultā un 6:00 jau jāceļās uz darbu,bet nu nebij bieži un starp sezonām LV atpūtos uz nebēdu.Vistrakākais sākās atgriežoties uz dzīvi pavisam LV.Iestājos darbā ģenerāluzkopšanas uzņēmuma mobīlajā brigādē un tad sākās mans lielākais murgs 4 gadu garumā,tur arī sačakarēju visu veselību.Bet ko var gribēt ja jāstrādā pa 12-16h diennaktī.Bieži gadījās pat ka aizbrauc uz darbu 7:00 no rīta,atbrauc no darba 3:00 naktī,pāris stundas paguli un atkal uz darbu, godīgi sakot mana dzīve bij pārvērtusies par darbu,jo visai tai slodzei piedevām vidējais brīvdienu skaits ko varēja no šefa izplēst bij Max 4 brīvdienas mēnesī,bet man pašam bija kad iztiku ar vienu brīvdienu mēnesī.Bet arī,centos cīnīties ar šefu par brīvdienām,pilnīgi bezjēdzīgi,atbilde,vai nu strādā kā mums vajag,vai tinies prom.Lūk arī pieļāvuši lielāko kļūdu savā līdzšinējā mūžā,padevos un plūdu pa straumei,jo atalgojums nebij slikts,vienkārši mēs paši viņu ar tām trakajām darba stundām sastrādājām,sanāca pat bij mēneši 1500€ pēc nodokļu nomaksas,bet tādam atalgojumam standartā 350-370h mēnesī darba.Būtu zinājis ar ko tas beigsies,sen jau būtu aizmucis,bet tak patika labi nopelnīt.Tajā laikā jau gribēju sākt kaut ko darīt,treniņu ziņā,bet ar tādu grafiku,ja parasti naktī ievaļī mājās un 8:00 jau darbā jābūt bieži vien ar 2 sabiedriskajiem uz objektu braucot,nu neko negribējās,godīgi sakot pēdējos gados jutos kā nozombēts.Toties tagad man ir daudz brīva laika,atradu darbu blakus mājām,2h no rītiem,2h vakarā, sestdienas, svētdienas brīvas,500€ pēc nodokļu nomaksas, protams gribētu labākatalgotā darbā strādāt,bet beidzot sāk kļūt labāk ar to veģetatīvo distoniju un vai būtu prātīgi ņemt un skriet pa galvu,pa kaklu meklēt ko citu,jo negribas gan lai sākas viss no gala roku rokā ar sagrautu iekšējo pasauli un drausmīgu pašsajūtu.

    Lūk vēl šāds atgadījums no manas dzīves,ar mācību dari ko darīdams,apdomā galu,jo visas pasaules naudu tā pat nenopelnīsi.Un nu jau Esam ar ģimeni tīri labi pielāgojušies jaunajam budžetam un dzīves apstākļiem.Tā ka vairāk,ne vienmēr ir labāk un mana draudzene tagad to ļoti labi saprot pēc tā kad 3 mēnešus slimībai sākoties nogulēju uz gultas un knapi līdz tualetei varēju aiziet.

  • Žanna KreicereŽanna Kreicere
    0
    balsis4,239 skatījumi
    0

    Aizraukjosh staasts Didzi.Gribeeju jautaat kaa juus speejat visa gimene iztikt ar shaadu summu?Samazinaajums tomeer ir diezgan pamatiigs!?Bet par izveeli piekriitu,jo veseliiba vienmeer pirmajaa vietaa.

  • Didzis
    0
    balsis4,239 skatījumi
    0

    Paldies Žanna.

    Redz ir tā ka tikmēr kamēr jau Es labi pelnīju,draudzenei pat nevajadzēja strādāt,bet kad jau sasirgu-izdegu un krājumi izsīka,jo ja godīgi man tas ārstu riņķa dancis no viena pie otra un aizvien jauni izmeklējumi līdz beigās nonācu pie slēdziena Veģetatīvā Distonija,izsūca visu maciņu sausu.Bet par cik notika kā notika nācās abiem meklēt jaunu pieeju dzīvei, draudzene iekārtojās darbā,pelnam abi puslīdz vienādi,tikai viņai pilnas slodzes darbs,bet ne katru dienu,tā lūk sadalījām pienākumus,pārskatījām izdevumus un neko,dzīvot var.Un tam visam ir baigie plusi tomēr.Daudz brīvā laika lai strādātu ar sevi un savu veselību un kas visvairāk man patīk,Es visu dienu pavadu ar savu 3 gadīgo meitu:-) 

    • Žanna KreicereŽanna Kreicere
      1
      balsis4,239 skatījumi
      1

      Izklausaas ka esat riktiiga komanda. Malachi un ir prieks par tik saliedeetu gimeni. smile

  • Didzis
    0
    balsis4,239 skatījumi
    0

    Vārdu sakot,manā situācijā,nemitīgā cīņā ar slimību,mans bērns ir mans palīgs,jo pieskatot un auklējoties ar viņu,man nav laika muļķīgām nomācošām domām.

  • Valdis KļaviņšValdis Kļaviņš
    0
    balsis4,239 skatījumi
    0

    Esmu dzirdējis, ka no šī figņas vispār nav iespējams līdz galam tikt vaļā..kā pārslodze, tā atkal brūk virsū.Man arī pāris paziņas mocās ar šo.

    • Žanna KreicereŽanna Kreicere
      0
      balsis4,239 skatījumi
      0

      Taapeec jaamaina dziivesveids,jaapaarskata veertiibas,lai peec iespeejas izvairiitos no taas situaacijas kas provocee shiis negatiivaas sekas! Izskataas ka Didzim tas izdodas.

    • Didzis
      0
      balsis4,239 skatījumi
      0

      Godīgi-treniņš vislabākās zāles,šodien notrenējos un neesmu lietojis antidepresantu, vienkārši nav nepieciešamības.Par pārslodzi taisnība,tādēļ kardināli jāmaina dzīvesveids un pat darbs ja nepieciešams.Piebildīšu tik ka pirms uzsāku treniņus,nevarēju izlaist nevienu devu,jo kļuva gaužām čābīgi.

    • Didzis
      0
      balsis4,239 skatījumi
      0

      Valdi,kopš sāku slimot Esu izstudējis entos rakstus par šo slimību,kā arī konsultējies ar cilvēkiem kas ar viņu sirgst ilglaicīgi,pat gadu desmitiem.Visi kā viens ir atbildējuši,ka jāiemācās ar viņu sadzīvot.Knifs ir tajā ka nevajag no viņas baidīties un censties tikt par visu spīti vaļā,bet padoties un pieņemt,kad to izdara tad esot daudz vieglāk sadzīvot.Protams ir veidi kā uzlabot situāciju lai sadzīvotu bez tabletēm,viens no tiem ir sports,kas kuram tuvāk,cits asinszāles tinktūru lieto,bet tikai pēc ārstu norādījuma,arī kā kuram,bet diezgan daudziem palīdzot normāli dzīvot,ir vēl veidi,bet tie jau būs kardinālāki un dārgāki.

Jums ir jāpieslēdzas sistēmai, lai varētu komentēt šo tēmu.